Atšķirība starp radara līmeņa mērītāju un ultraskaņas līmeņa mērītāju

Radara līmeņa mērītājs izmanto pārraides-atstarošanas-uztveršanas darba režīmu. Radara līmeņa mērītāja antena izstaro elektromagnētiskos viļņus. Šos viļņus atspoguļo izmērītā objekta virsma un pēc tam uztver antena. Laiks no elektromagnētisko viļņu emisijas līdz uztveršanai ir proporcionāls attālumam līdz šķidruma virsmai. Attiecības ir šādas:
D=CT/2
Formulā D — attālums no radara līmeņa mērītāja līdz šķidruma virsmai
C - gaismas ātrums
T——elektromagnētiskā viļņa darbības laiks
Radara līmeņa mērītājs reģistrē impulsa viļņa pagājušo laiku, un elektromagnētiskā viļņa pārraides ātrums ir nemainīgs, tāpēc var aprēķināt attālumu no šķidruma virsmas līdz radara antenai, lai zinātu šķidruma virsmas šķidruma līmeni. .
Praktiskā pielietojumā ir divu veidu radara līmeņa mērītāji, FM nepārtraukta viļņa tips un impulsa viļņa veids. Šķidruma līmeņa mērītājs, kas izmanto frekvences modulācijas nepārtraukto viļņu tehnoloģiju, patērē daudz enerģijas, ir jāizmanto četru vadu sistēma, un tam ir sarežģītas elektroniskās shēmas. Šķidruma līmeņa mērītājam, kas izmanto radara impulsa viļņu tehnoloģiju, ir zems enerģijas patēriņš, un to var darbināt ar divu vadu 24 V līdzstrāvu, kas ļauj viegli sasniegt iekšējo drošību, augstu precizitāti un plašāku pielietojuma diapazonu.
Ultraskaņa izmanto skaņas viļņus, bet radars izmanto elektromagnētiskos viļņus. Šī ir lielākā atšķirība. Turklāt ultraskaņas viļņu iespiešanās un virziens ir daudz spēcīgāks nekā elektromagnētiskie viļņi, tāpēc ultraskaņas noteikšana tagad ir populārāka.
Atšķirības galvenajos pielietošanas gadījumos:
1. Ultraskaņas precizitāte nav tik laba kā radaram.
2. Radars ir salīdzinoši dārgs.
3. Lietojot radaru, jāņem vērā vides dielektriskā konstante.
4. Ultraskaņas viļņus nevar izmantot tādos darba apstākļos kā vakuums, augsts tvaika saturs vai putas uz šķidruma virsmas.
5. Radara mērījumu diapazons ir daudz lielāks nekā ultraskaņas viļņiem.
6. Radaram ir raga, stieņa un kabeļa tips, ko var izmantot sarežģītākos darba apstākļos nekā ultraskaņas viļņi.
Mēs parasti saucam par ultraskaņas viļņiem skaņas viļņus, kuru skaņas viļņu frekvence pārsniedz 20 kHz. Ultraskaņas viļņi ir mehānisko viļņu veids, tas ir, mehāniskās vibrācijas izplatīšanās process elastīgā vidē. To raksturo augsta frekvence, īss viļņa garums un neliela difrakcijas parādība. Laba virziena, var kļūt par staru un virziena izplatīšanos. Ultraskaņas viļņu vājināšanās šķidrumos un cietās vielās ir ļoti maza, tāpēc iespiešanās spēja ir spēcīga, it īpaši cietās vielās, kas ir gaismai necaurredzamas, ultraskaņas viļņi var iekļūt desmitiem metru garumā, un, saskaroties ar piemaisījumiem vai saskarnēm, būs ievērojams atstarojums. . Materiālais līmenis ir izmantot šo tā īpašību.
Ultraskaņas testēšanas tehnoloģijā neatkarīgi no ultraskaņas aprīkojuma veida elektriskā enerģija ir jāpārvērš ultraskaņas viļņos un pēc tam jāsaņem atpakaļ un jāpārveido elektriskos signālos. Ierīci, kas veic šo funkciju, sauc par ultraskaņas devēju, ko sauc arī par zondi. Kā parādīts attēlā, ultraskaņas devējs tiek novietots virs mērāmā šķidruma, un ultraskaņas vilnis tiek izstarots uz leju. Ultraskaņas vilnis iziet cauri gaisa videi un tiek atstarots, kad tas saskaras ar ūdens virsmu, un to uztver devējs un pārvērš elektriskajā signālā. Pēc šī signāla noteikšanas elektroniskās noteikšanas daļa pārvērš to par šķidruma līmeņa signālu displejam un izvadīšanai.
Saskaņā ar ultraskaņas izplatīšanās vidē principu, ja vides spiediens, temperatūra, blīvums, mitrums un citi apstākļi ir nemainīgi, ultraskaņas viļņu izplatīšanās ātrums vidē ir nemainīgs. Tāpēc, mērot laiku, kas nepieciešams, lai ultraskaņas vilnis atstarotos no uztveramās šķidruma virsmas, ultraskaņas viļņa nobraukto attālumu var pārveidot, tas ir, iegūt šķidruma līmeņa datus.
Ultraskaņai ir aklā zona, un uzstādīšanas laikā ir jāaprēķina attālums starp sensora uzstādīšanas pozīciju un mērāmo šķidrumu.